Kāpēc priesteris?
Pr. Staņislavs Prikulis :,, Kādēļ kļuvu par prāvestu? Priesterība- tas ir aicinājums, tātad tur ir iesaistīts Dievs- kas aicina, un cilvēks- kurš atbild Dievam, dodams savu piekrišanu Viņa plānam. Piemēram, es gribēju kļūt par mākslinieku, jo gāju mākslas skolā, un par to nopietni domāju, un tad, kad kļuvu Dievam tuvāks- ar vecākiem, brāļiem un māsām apmeklēdams Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcu- sajutu aicinājumu kļūt par priesteri un teicu “jā” vārdu."
'' Dzīve sastāv no lielākiem un mazākiem brīnumiem''
Tā par savu dzīvi saka prāvesta Staņislava tēvs Nikolajs Prikulis intervijā žurnālam "A12" 2013.gadā. "Kad sāku iet pie Svētās Komūnijas, bērni bija mazi. Redzu, ka kāds puika palīdz priesterim, rokās turot šķīvīti. Cik tas ir skaisti! Domāju, kaut mans dēls būtu kaut vienu reizi tā zēna vietā. Vēlēties nav ļauni. Pēc laika pienāk viena sieviete un saka,ka vajag maniem puišiem piekalpot. Vajag tak vajag. Andrītis bija jau liels, pārējos trīs savā apgādībā paņēma tēvs Andrejs Trapučka. Brauc viņš uz Dricāniem, viņi arī līdzi. Tā sāka piekalpot baznīcā pie altāra un nest arī šķīvīti ne vienu reizi, bet simtkārtīgi. Dievs manu lūgumu izpildīja vismaz simtkārtīgi. Divi dēli ir priesteri. Dievs zina, kuru vēlēšanos piepildīt un kuru - ne. Varbūt tā būs par skādi. Dievs kā gādīgs tēvs mums grib lielāko labumu. ...Viss ir Dieva darbs. Viņam jāsaka jā, jo viņš grib pašu labāko.''